Mana Latvijas nākotnes vīzija

Pēdējo mēnešu laikā mūsu komanda satikās ar diezgan lielu cilvēku skaitu. Tikšanās reizēs, dabiski, tika apspriesta kustība Alternatīvā izvēle, mūsu sākotnes, plāni attiecībā uz turpmāko darbību, kā arī citi visdaudzveidīgākie jautājumi. Visbiežākais jautājums, kuru uzdeva tieši man, bija «Kādu Jūs redzat Latviju nākotnē?». Daudzi pat lūdza atbildēt uz tiem izvērstā, rakstiskā formā, kā arī solīja neizpaust saņemto informāciju (kas ir mazliet dīvaini, manuprāt). Un lūk, padomājot un atrodot laiku, es nolēmu atbildēt visiem interesentiem uz šo jautājumu publiski. Izpaudiet veseli - man nav ko slēpt.

Ja runājam kopumā, tad es redzu Valsti, - lai arī mazu, bet pašpietiekamu un pastāvīgi attīstošos. Valsti, kurā ir vieta, lai arī nedaudz izaicinošiem, bet drosmīgiem un drošsirdīgiem cilvēkiem, kādi mēs visi savā būtībā esam. Valsti, kurā cilvēki dzīvo pēc simbiozes principa, nevis pēc melu principa, kas iedzīti mūsos no ārpuses, konkurences principa.

Es redzu cilvēkus, kas dzīvo šajā valstī. Un zināt, kā šie cilvēki atšķiras no tiem, kas dzīvo Latvijā pašlaik? Viņi smaida, ir mierīgi un priecīgi. Jo viņiem šeit nav no kā baidīties. Viņi ir pārliecināti par to, ka viņus neapliks ar augstiem nodokļiem, neizģērbs ar jaunu tarifu palīdzību, neizmetīs ārā no vienīgās mājas un nekad neuzskatīs par svešiniekiem savā Dzimtenē. Viņi mīl savu zemi un lepojas ar savu valsti, bet valsts aizsargā viņus no nedienām un triecieniem. Viņiem nav jādodas uz citām zemēm, lai vergotu ārzemju kungiem par mazliet lielākām kapeikām - viņiem ir iespējas un nākotne tieši šeit, Latvijā.

Un šie cilvēki veido ģimenes un audzina bērnus. Jo nākotnes Latvija - tā ir miera osta neizmērojamā haosa pasaulē. Te var un ir jāaudzina bērni. Nav jābaidās, ka nepietiks naudas savu bērnu pabarošanai. Un laika šeit pietiek, lai varētu to atlicināt savam bērnam,  - jo nav jāstrādā divos-trīs darbos, lai pabarotu sevi un viņu, nav jāatgriežas mājup naktī nogurušam, kā nodzītam zirgam. Šeit bērni klausās pasakas uz nakti, kuras viņiem stāsta vecāki - viņiem ir īsta bērnība. Viņus var palaist pastaigāties pagalmā bez bailēm par viņu dzīvību un drošību, - jo nākotnes Latvijā dzīvo sociāli atbildīgi cilvēki, un viņi vienmēr ir gatavi sniegt palīdzību tiem, kam tā nepieciešama, jo zina, ka var pienākt brīdis, kad palīdzība būs nepieciešama pašiem.

Šie cilvēki vērtē veselo augstāk par daļu. Viņi ņem, bet ir gatavi dot pretī. Viņi izmanto savas tiesības, bet neaizmirst par saviem pienākumiem. Viņi ir aktīvi, modri un jautri, jo tikai ar tādu noskaņojumu ir iespējams mainīt dzīvi uz labo pusi. Un šie cilvēki rada - rada un pilnveido jaunas kultūras vērtības, jaunas dzīves paradigmas, kas balstās uz savstarpēju cieņu un strādīgumu.

Ja paskatāmies uz valsts iekārtu, tad arī tajā var saskatīt vairākas izteiktas atšķirības no šīs dienas. Galvenā no tām, pie varas ir nevis tie, kas vēlas uz sava sociālā statusa rēķina saņemt kādus papildu materiālos labumus, bet tie, kas vēlas un var pārvaldīt valsti tā, lai manis augstāk aprakstītais kļūtu par realitāti. Nākotnes Latvijā pie varas ir cilvēki, kas nes atbildību par savām darbībām, kas saprot, ka viņiem nav tiesību uz kļūdām. Katru politiķi, katru ierēdni šeit vērtē pēc viņa darbiem. Bez principiālie un pērkamie gala rezultātā zaudē visu, ko uzkrājuši savā «sūrajā darbā», un tādiem cilvēkiem ceļš uz Latvijas vadības svirām tiek slēgts uz visiem laikiem. Godīgie un taisnīgie saņem pelnīto pagodinājumu un cieņu sabiedrībā.

Valsts pārvalde arī tiek būvēta uz citiem principiem. Nākotnes Latvijai nav nepieciešamības ņemt naudu uz parāda. Ekonomika šeit tiek būvēta uz loģikas un pragmatisma bāzes, nevis uz ātras uzdzīves vēlmes uz sveša rēķina. Uz būtiskas nodokļu pazemināšanas rēķina attiecībā uz citām Eiropas valstīm, Latvija kļūst pievilcīga ražošanai, gatavās produkcijas uzglabāšanai un turpmākajai tās tirdzniecībai. Gala rezultāta ārvalstu biznesmeņi ņem rokās kalkulatoru - un pārvieto savas ražošanas līnijas un noliktavas pie mums. Latvija, savukārt, saņem ārvalstu kapitālu, no kura tiek maksāti nodokļi mūsu fiskā, un kas nav jāatdod tāpēc, ka tie nav parādi.

Tas pats notiek arī tranzīta jomā. Latvija pārceļ preces starp ziemeļiem un dienvidiem, rietumiem un austrumiem. Un tirgojas ar visām valstīm bez izņēmuma, jo valsts pārvaldnieki  lieliski saprot, ka pareiza ģeogrāfiskā stāvokļa izmantošana - tās ir mūsu sociālās garantijas, mūsu kultūras attīstība, mūsu zinātne, mūsu bērnu izglītība un medicīna mūsu vecākiem.

Starp citu, nākotnes Latvijā nav nepieciešamības ekonomēt uz sociālām vajadzībām. Vienkārši tāpēc, ka augstāk aprakstītās valsts pārvaldes gadījumā budžeta proficīts ir vienkārši neizbēgams. Vajag to taču tērēt uz kaut ko, vai ne? Tāpēc par sabiedriskajiem šeit sauc tieši tos pakalpojumus, kas patiešām ir pieejami katram sabiedrības loceklim. Tiem ir tīri simboliska vērtība, vai arī vispār nekāda, jo valsts rūpējas par savu tautu.

Tauta, savukārt, rūpējas par zemi, kurā dzīvo. Es redzu to ar neapbruņotu aci - sadarbība vienmēr rada sadarbību. Es redzu apartus un apsētus laukus, milzīgas ganības, mājas kustoņu stāvus, augošos jaunos mežus, zemnieku tulznainās un nostrādātās rokas, kas atdod siltumu zemei, kas radījusi mūs visus. Šeit nav vietas ļaunumam vai skaudībai - šeit ir vieta tikai neatlaidīgam darbam un dziļa apmierinājuma sajūtām par to.

Es varētu turpināt arī tālā, bet domāju, ka ar aprakstīto ainu pilnībā pietiek, lai sastādītu priekšstatu par to, kādu es redzu mūsu Latviju nākotnē. Jūs uzskatāt, ka tas ir nepiepildāms sapnis? Neesiet tik pārliecināti par to, es taču neaprakstīju neko principiāli neiespējamu - tas ir tikai citas, pilnīgi reālas, valsts pārvaldes pieejas rezultāts. Turklāt, tieši tāds sapnis, manuprāt, ir vislabākā iespējamā sociālā līme. Pats galvenais mums jau ir - tie ir cilvēki, kas dzīvo Latvijā. Atlicis tikai pats mazumiņš - apvienoties vienā tautā. Tad mēs varēsim īstenot dzīvē visu to, par ko es rakstīju, un pat vēl vairāk.

Nu ko, «Ir te vēl kāds, izņemot mani?»